Es tiešām atceros to dienu,to dienu kad es pirmā virzījos uz bērnudārzu,pirms tam katru minūti vecāki bija man blakus Beigās tie bija tikai vieta un debesis,tā bija vajadzība patstāvīgi strādāt Tas kļuva par svarīgāko ļaut abām rokām iet Bet es negribēju tām ļaut iet,es atceros kā es raudāju. Tad tajā dienā,tajā dienā pastaigādamies no pasaules Arkārtīgi drīz gaidīja skola Kad cilvēks pieaug,jau pielāgojas nepavadīt Vēl atlikušais nenobriedums Kad atgadās sliktas situācijas,nekavējoties ilgojos būt atpakaļ savu vecāku cietoksnī Par spīti cik sāpīgi tas bija
*Nepamet modinātāju zvanot tu lūdz neļauj iet Pēc brieduma,nekas nevar ļaut vecākiem tev dot priekšrocības Nepamet,Pārvietojoties cilvēku pūlī,es būšu ārkārtīgi attīstījusies Varēt redzēt nākotni,tur noteikti būs labas dienas un sliktas dienas. Lai kā,mīlestība,ko es pašlaik saņemu,ir bezierunu mīlestība,nav pietiekama.
Visu ko es daru,man vajag būt uzmanīgai,galīgi garlaicīgi Lūdzu nepiespied būt mani pieaugušai Gaidāmie mēneši un gadi būs nežēlīgi. Mudinājums mani pilnībā uzmana nodarbībās,mācīties būt neatkarīgai. Tūkstoš tonnu pienākumu. Skolas disciplīna līdzinās aukstam ledum. Pulksteņu tikšķi un takši Klašu zvanošo zvani.kāpēc manas rokas trīc?
